Esmu Turcijā. Vajadzētu izmantot iedvesmu un sakārtot domas. Tādēļ apsēdos kaut ko uzrakstīt, bet burtos it ne mazākas jēgas nevaru ielikt.
Parasti atceros sejas. Ne vārdus. Kad cilvēks iemīlas, tad atmiņā “iesēžas” mīļotā cilvēka vaibsti, kādas emocionālās grimases, žesti, uzvedība, kas, nenovēršami vizuālizējas vientuļajos, klusajos un tik neizturamajos miera periodos.
Sajūtu daudz, bet galvā tās nekārtojas jēgpilnās vadlīnijās. Vēlos savilkt kādu tematiski aprakstošu shēmu, jo emocionāli piedzīvots diezgan daudz, bet jau trīsdesmit minūtes meklēju sākumu pirmajam teksta pantam. Bezcerīgi.
Tik pat bezcerīgi šeit ir iemalkot lielu daudzumu tējas no lielas krūzes, kā to esmu pieradis darīt mājās. Šeit tiek lietotas mazas jokainas stikla čarkas, “alkānu” terminos runājot. Tomēr, lai neizklausos pēc marazmātiķa, jau pašā sākumā izteikšu komplimentus: vīrieši šeit ir lieliski pavāri, viesmīlība ir biznesa fons jeb dzīves princips “apvienosim lietderīgo ar patīkamo”, Turkish Airlines ir ērta aviokompānija ar spēcīgu servisu - darbinieki rūpīgi vaktē, staigā pakaļ un jautā, vai viss kārtībā, kamēr nogādā Jūs līdz viesnīcai, neskatoties uz diennakts stundu, pārsēšanos skaitu un attālumiem. Cepuri nost!
Un vēl, ja nepiedzīvotu fantastisku muzikālo sniegumu “dzīvajā”, tad sāktu lietot kādas antiapātiskās dropes. Tāda “kobriska psihodēlija” visās ēstuvēs, viesnīcās, radio, TV, arī uz ielas. Gaudulīgā dziedāšana visos stilos, club, pop-rock, folk. Prātā var sajukt! Kad redzi izpidītājus, īpaši folk instrumentālo sniegumu un labu vokālu, dinamisku deju un vēl dinamiskākus dejas atbalstītājus, tad paliek pat aizraujoši... brīžiem. Ļoti muzikāla un ne tikai tautastērpos dejotgriboša valsts. Nacionālais dejas solis cieņā lielu priekšnieku un skaistajos uzvalkos tērpto vīru pulkā, kad vienā līnijā, sadevušies rokās, tie izlēkā pa apli vienu no turciskās dejas paveidiem. Starpcitu, uzvalks un šlipse, te ir vīrieša ikdienas uniforma.
Manuprāt, tikai Turcija ir tā islāma valsts, kurā mūsu “rietumu” ir tik daudz, cik cēlās (neteikšu: reizē absurdās un neprāta pilnās) “tolerances paradigmas” pašiem pie sevis. Neprecīzi un pavirši konceptuāli aprakstot šo valsti, varu teikt: ideoloģiski divkosīga, publiskā sektorā - liberāli konservatīva, būtībā - sociāli un etniski fašistiska, reliģiski - retušēta sekulārismā, pamatos militarizēta, valstiskuma pārliecībās bez kompleksiem un kauna. Un tas viss izpausts viegli mērenos mērījumos. Ja šis raksts būtu turciski, tad mans saits tiktu nobloķēts kā lielākā daļa šeit viesnīcā mani interesējošo saitu un e-iespēju.Lielākā daļa no tautas kopprodukta un valsts naudas novēlēta armijai: aprīkotas bāzes, labs atalgojums, dažādi atvieglojumi. Nacionālpatriotisms ir gods. Nāves grēks - tā trūkums. Nekas nav tavs, ja nepieciešams Turcijai! Ja neesi lojāls, ej prom, kamēr vēl ļaujam!
Zīmīgais uzvārds Ataturks uz foto ar caururbjošu skatienu vai svarīgu žestu, norādot uz neizdarībām un pārmaiņu virzienā paceltu pirkstu, kaut kā analoģizējas ar PSRS cēlsvinīgo komunisma gaišās unikālās nākotnes garu. Šie foto ir katrā sevi cienošā publiskā un privātā vietā. (Mustafa Kemal Ataturk [Atatürk] (1881-1938) republikas dibinātājs, valsts nacionalais varonis, modernizēja un reformēja Turciju, autora piezīme, necienīgi īsi piebilstot.)
Ģeopolitiskajā virzībā uz Rietumiem viņiem nācās kļūt mērenākiem savā pārliecībā. Šis iemācītais politkorektums “patriotisms bez asiem stūriem” būtu jāatzīst kā sasniegums, ja vien, nederdzētos kaut kas indīgs iekšā, man, aizdomu pilnajam nihilistam. Maskēts imperiālisms lielā uzdevuma dēļ – būt par rietumu draugu. Turcija manī iezīmējas, kā tāda moderno fundamentālistu valsts, kas vēlas izskatīties progresīvāka par citām islāma māsām, bet savā būtībā ir, tā pati, vecā, arogantā austrumu impērija. Pat no pusvārda, pat nē - no trešdaļas, mani saprastu armēņi, grieķi, kiprieši, sīrieši un citi senāki vai ne tik seni osmaniešu “paziņas”. Cita lieta ir stāsts par vēstures daudzdimensiālo būtību, kas nereti tiek ignorēta iekš visām subjektīvajām pārliecībām. Tādēļ atturēšos no sev tik tīkamās melnbaltās pieejas. Vēstures skatījuma daltoniskums, manuprāt, ir pielīdzināms klasiskajam aklumam. (akcentēšu, ka J. Daltons, iespējams, man nepiekristu.)
Tikai daļa no smalkās viltības ir spilgti redzama. Pārējais ir tāds improvizējami pateicīgs tango, ko labprāt uzdejotu jebkurš mūsdienīgs partneris. Joprojām neesmu izpratis šo, austrumnieciski racionāli aprēķināto, vēlēšanos – lepni parādīt, ka mēs esam tuvi rietumiem, jo lietojam jeb adoptējam to pašu vidi, kas identificē rietumus ar sevi gan sociālpolitiski, gan kūltūrsociāli. Skaistas brendu reklāmas, rietumu luksus ērtības, dārgi auto, spilgti veikali, šarmīgi restorāni, globālās kultūras akcenti , starptautiskā līdzdalība, modernas informatīvās tehnoloģijas, spēcīga industrializācija un citādas “rietumu sabiedrības opcijas” un materiālās vērtības “ir kabatā”, bet dzestrajās sarunās tiek kritizēts tas, no kura visas iepriekš minētās lietas paņemtas. Šodien sapratu, ka labas attiecības viņiem nav ne ar vienu kaimiņu. Gāze, nafta un citas pasaules zeltā mērāmas lietas ir jāpērk dārgi. Vai mēs lietuviešiem un igauņiem atļautos kaut ko sliktu nodarīt? Varētu protams, bet tādā bērnudārza sociālo attiecību līmenī, nevis nacionāli ģeopolitiskā cīņā. Tas nu gan liecina par neveselīgu pagātnes kosmētiku savas vēstures sejai un sevis izcelšanu starp savējiem - tāds simbolisks Izraēlas sindroms islāma pasaulē. Turklāt, valsts tiesību kontekstā, jāpiemin, ka islāms un valstiskums nav sinonīmi, bet saprast tos atsevišķi arī nav pareizi.
Lai nu kā, bet šī absolūtā nodošanās savas valsts labā turkos mani izbrīnija. Mans mērenais latvietiskums tika fascinēts. Tā saasinātā valstiskuma izjūta viņos ir īsta. Maksimāli nepolitiska. Iespējams, izglītība skolā un sociāl-politiski ideoloģiskā uzbūve, to sekmējusi lielā mērā, bet tomēr atļaušos intuitīvi lēst par to - tik maz tveramo pie mums – šo ticību, uzticību, godbijību un gandarījumu pret savu valsti, tās priekšstāvjiem un vienkārši – vecajiem. Austrumnieciskā cieņa un autoritāte ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no rietumnieciskās subordinatīvās struktūras. Cita izpratne par patriotisma jēgu, pienākumu, tiesību un sociālo atbildību. Varbūt nedaudz jocīgi var likties šis nesačakārētais naivums uz kopīgu lietu.
Kārlis Ulmanis teica: “Kam drosme ir un goda prāts, un tauta tuvāka par draugu stāv, tas nāk man līdz.” Domāju pieceltos kājās visa Turcija. Nezinu vai, izņemot latviešu zemniekus, kuri Latviju “izvelk” vienmēr no sūdiem, pieceltos kāds ievērojams daudzums tēzes piekritēju snobiskās un kosmopolītu hipsteru apdzīvotās Rīgas robežās. Drīzāk, sāktos apspriede par teksta interpretāciju, latento provokāciju meklējumi vai modīgo pacifistu visgudrās grimases “vai man kādas mentālas pataloģijas novērojāt? liecieties mierā!?”
Dienvidnieciskais viesmīlības modelis un karstā komunikācija mani nenomāca, jo kaitinājuma brīžos izdevās “netīšām” aizklīst kaut kur prom. Mans latviskais mērenums smeldza un pietrūka tik nereti nepieciešamā vientulība. Ja uzsāki sarunu, tad, pirmkārt, atskan jautajums “čai?”, kas defoltā nozīmē, ka no tējas atteikties nedrīkst. Likumsakarīgais otrais ir tas, ka pēc tējas dzeršanas ir jānopērk “pa tējas dzeršanas” laiku izreklamētais. Sarunas vedās internacionālas, jo simbolizējām dažādos rietumniekus. Franču, angļu, vācu valodas frāzes jaucās viena otrai pāri. Galvenais jau paskaidrot ideju. Pierakstot turku valodas frāzes un galvenos vārdus, sarunāties ir vienkārši. Žesti, grimases, intonācijas, akcentētas skaņas argumentē ne sliktāk par precīziem burtu salikumiem. Kad runa bija par naudu, tad “otrās elpas” fenomena netrūka nepavisam. Smieklīgi, bet nedaudz nogurdinoši ziemeļniekiem.
Viesmīlības ideja austrumos ir svēta. Kad, turku gatsronomisko izvirtību noslēgumā, nogūlos uz grīdas Tarsas restorāna mīkstajos spilvenos un baudīju tēju, pavisam nemanot, atskārtu, ka nekas cits te nevarēja piedzimt - kā vien ideja par harēmu. Izņēmums varētu būt apustulis Pāvils, tam netrūka arī citu ideju, taču viņš gulēja, pie Gamaliēla kājām. Tomēr Saint Paul's Church joprojām municipalitātei ir liels naudas piesaistītājs, lai gan, nebūt ne estētiski izcils, bet vēsturiski monumentāls gan.
Mersin apgabals (Tarsa iekļaujas tajā) – gandrīz miljons iedzīvotāju. Kristietības ķeksīši tolerances pozicionēšanai ielikti divās vietās: viena ortodoksā draudze Damaskas patriarhāta pārvaldībā un viena Romas katoļu Baznīca. Attiecīgi 350 cilvēki un 300 ģimenes. Katrai pa ievērības cienīgai celtnei lieliskā pilsētas vietā. Īsie komentāri uz mūsu jautājumiem par kristīgās draudzes darbību kopsaucējā izskan tā – “mums ir unikāli labi, jo esam”. Pārfrāzējot, izdarām katrs savus secinājumus, cenšoties apvaldīt smīnu. :)
Pajautāju vienai no sievietēm, vai viņiem Turcijā ir feministu organizācijas? Varbūt mana izruna ir briesmīga, varbūt, ka šis svešvārds netiek valodā pielietots, bet atbilde bija apstiprinoša, tikai uz pārfrāzējumu “cilvēki, kas cīnās par sieviešu tiesībām”. Tas mani pārsteidza, jo izskatās, ka tādas organizācijas filosofiski šeit “nolīdzinātu ar buldozeru”. Lai arī kā, bet biju iztēlojies, ka ir daudz trakāk ar tiem etniski kulturālajiem jautājumiem nekā izskatās pēc sešu dienu vizītes.
Minoreti spraucas no zemes, kā uzasināti zīmuļi. Namazs piecas reizes dienā. Aicinošās gaudas izskan tālu pāri jumtiem. Pirmo reizi dzīvē iegāju mošejā. Tiešām, tēlu nav. Iekšā lielajās telpās skraida bērni. Kādi vīri veic lūgšanu. Nāku ārā ar cieņu pret sev tik svešo. Kur lai to liek, kas nav bijis un nebūs vajadzīgs? Aizeju tālāk un iekšēji pārmetu krustu, intuitīvi izjūtot un par Eiropas nākotni domājot...
Mersin Hotel, Turcija, 06.02.2011.
